Antona Kūkoja piemineklis

Troks voi nu Rogovkas – kurš latgalietis nav dzirdējis šo teicienu? Viens šāds trokais pārnestā vārda nozīmē bija Antons Kūkojs – dzejnieks, dramaturgs, stāstnieks, publicists, mākslinieks, režisors, aktieris, pedagogs, Latgalē plaši pazīstams kultūras un sabiedriskais darbinieks, un vienkārši asprātīgs un atjautīgs cilvēks ar lielisku humora izjūtu.

Antons Kūkojs vienmēr lepojās ar savu izcelsmi. Viņš bija īstens Latgales dēls, un piemiņa par viņu glabājas dzejas krājumos, gleznās un keramikas darbos, kurus var apskatīt muzejos un privātās kolekcijās. Dzimis 1940. gada 23. decembrī Ludzas apriņķa Nautrānu pagasta Rudukos kalēja ģimenē. Beidzis Nautrānu vidusskolu, Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolu, studējis Latvijas Mākslas akadēmijā.

Antons Kūkojs: Devos uz Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātņu neklātienes nodaļu. Pašam par pārsteigumu visus eksāmenus nokārtoju teicami. Te nu jāpateicas manam novadniekam mākslas zinātniekam Jānim Pujātam. Nē, nē! Viņš nebija nedz eksaminētājs, nedz asistents. Pēc bēdīgi slavenā Latvijas komunistu partijas centrālkomitejas plēnuma 1959. gadā viņš tika atstādināts no darba Mākslas akadēmijā un nevarēja arī neko publicēt. Taču Jānis mani konsultēja, ielika manī it kā pavisam citu domāšanu – prasmi vienmēr un visur saskatīt galveno.

Tā viņš kā mans lielākais skolotājs arī palika līdz pat savai nāves stundai 1988. gadā. Pats svarīgākais, ko Jānis kā dzīves pārliecību centās iecementēt savos audzēkņos, bija pašaizliedzīga uzticība savai dzimtajai pusei Latgalei, tautas kultūrai un tradīcijām. Ja līdz tam es visu darīju vairāk vai mazāk pēc intuīcijas, tad tagad nu man bija apziņa, ka savi spēki jāatdod vienīgi un tikai savai paša zemītei.

Strādājis Rēzeknes Tautas teātrī par dekoratoru un uzvedumu daļas vadītāju, palaikam būdams arī režisors, aktieris, scenārists, Rēzeknes novadpētniecības un mākslas muzejā vadījis Andreja Paulāna Tautas lietišķās mākslas studiju Rēzeknē. No 1991. gada ir Jura Soikāna Ludzas mākslas skolas direktors. 20. gs. 70. gados uzrakstījis un uzvedis lugas Kōzas Latgolā un Troks voi nu Rogovkas.

Antons Kūkojs: 1970. gada nogalē arī es sakarā ar Latgales pirmā dzejnieka zemnieku tiesību aizstāvja Pētera Miglinīka 120. dzimšanas dienu izveidoju skatuves kompozīciju, kas vēlāk pārtapa lugā „Troks vai no Rogovkas“. Gan Jurdžs, gan Miglinīks man bija kā vadzvaigznes, ceļa rādītāji, pa kuru jāiet pie savas tautas lielajām patiesībām. Radās arī dzejolis Latgalei:

 Latgola ir mōla vazums,

Naapjaustu skrūžu kluosts:

Latgola ir saules goldauts,

Seņ izausts, viņ napakluots!

Antons vārsmo un glezno kopš vidusskolas laikiem. Dzejoļus, esejas, stāstus, rakstus un apceres par Latgales kultūrvēstures vaicājumiem, keramiku publicējis republikas un rajonu preses izdevumos. Ir iznākuši desmit daiļliteratūras krājumi, tostarp – Mīlesteiba, Lelais Līpu kolns ar mākslinieces Ingas Mikučas ilustrācijām, Oka, Rītu pusē, Klēpis – ar paša gleznu reprodukcijām. Sakārtojis Ludzas rajona bērnu un jaunatnes centra literārā kluba Dzejupīte stāstiņu, pasaku, dzejoļu, tēlojumu grāmatu Vēl tikai lāsītes ar Ludzas mākslas skolas audzēkņu zīmējumiem.

Visā viņa daiļradē skaidri jaušama dziļa pietāte pret dzimto Latgali – tās dabu un cilvēkiem, valodu un tradīcijām, pret tautas mākslu un tās veidotājiem. Tas attiecas arī uz viņa pasteļgleznām. Vērojot Kūkoja gleznas, rodas iespaids, ka viņa acij garām nav paslīdējis neviens dzimtās Rogovkas stūrītis, ieliņa, krūmu puduris un, protams, skaistā baznīca Rogovkas centrā un dzimtās mājas. Ar Latgali un Rogovku dzejnieks ir saaudzis organiski, te viņš patiesi jūtas kā savā saimē.

Teātra laikā Kūkojs ir veidojis neskaitāmas dekorācijas dažādu autoru lugu izrādēm, iekārtojis pastāvīgu novada keramiķu darbu ekspozīciju Raiņa muzeja filiālē Jasmuižā. Viņa darbu pastāvīgās kolekcijas atrodas Kārsavas, Ludzas un Nautrānu vidusskolā, Latgales Kultūrvēstures muzejā Rēzeknē.

Mākslinieks veiksmīgi risināja arī arhitektūras projektus. Pēc viņa ierosmes tapa memoriāls Nautrānu vidusskolas dārzā 21 ievērojamam novadniekam, tika uzstādīts piemiņas akmens represētajiem pie Ludzas dzelzceļa stacijas, nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem Garbaru mežā pie Ludzas dzelzceļa stacijas, tika iekārtota ievērojamu novadnieku ikgada miniatūrgalerija pilsētas centrā pie mūzikas un mākslas skolas ēkas, izveidoti piemiņas ansambļi Miglinīku un Rancānu dzimtām Miglinieku pagastā, tika strādāts pie vērienīga Latgales gaismas muzeja meta Rogovkā.

Kūkojs kā aktieris ir piedalījies mākslas filmās Trīs minūšu lidojums (1979), Cilvēka bērns (1991), uzrakstījis scenārijus televīzijas filmām Rūtoj saule, rūtoj bite (1983), Mālā viss mūžs (1985).

2000. gada 4. aprīlī par nopelniem Latvijas labā Antonam Kūkojam Latviešu biedrības namā Rīgā pasniegts Triju Zvaigžņu ordenis.

Antons Kūkojs: Bija silta aprīļa novakare. Tikko ar kaimiņu sagriezām pēdējo nākošziemai sarūpēto malku, kad iezvanījās telefons. Un meita paziņoja gandrīz vai neticamu vēsti – man esot piešķirts Triju zvaigžņu ordenis. Pa īstam tam noticēju vien tad, kad avīzēs ieraudzīju savu vārdu vienā ailē ar tādu slavenību vārdiem kā Kārlis Zariņš, Velta Līne, Imants Auziņš.

Antons Kūkojs nomira 2007. gadā 18. aprīlī.

2012. gada augustā pašā Rēzeknes centrā, skvērā pie Latgales kultūrvēstures muzeja tika uzstādīts A. Kūkojam piemineklis. Pieminekļa idejas un skulptūras autore ir Svetlana Skačkova. Māksliniece atzīst, ka ideja par Kūkoja pieminekļa izveidošanu radās jau sen: Daudziem Antons Kūkojs ir latgalieša iemiesojums. Protams, viņš nebija ideāls un hrestomātisku varoni no viņa neuztaisīsi. Lai ko viņš sāktu darīt, viņam izdevās viss. Galvenais, ka viņš brīnišķīgi prata aplipināt ar savu dzīves mīlestību un optimismu citus un bez lieka patosa mīlēt savu Dzimteni.

Sanktpēterburgas radošajā darbnīcā Ļitejnij dvor tika izgatavota slavenā latgalieša skulptūra ar grāmatu rokā, it kā viņš lasa kaut ko no savas dzejas, bet blakus soliņš un nobružāts portfelis.

Kūkoja piemineklis ir guvis lielu popularitāti rēzekniešu un Rēzeknes viesu vidū. Cilvēki atpazīst kolorīto Kazača tēlu no Jāņa Streiča filmas Cilvēka bērns. Blakus piemineklim ir soliņš, uz kura atrodas Kūkoja portfeļa skulptūra. Zinātāji stāsta, ka portfelī līdzās nepieciešamajiem dokumentiem un darba lietām vienmēr līdzi bijuši gleznošanas piederumi un kāds stiprāks dzēriens – gadījumam, ja nejauši satiek kādu labu paziņu un domubiedru.

Kūkoja piemineklis ir kļuvis par iecienītu foto sesiju vietu. Viena lieta ir fotografēties uz pieminekļa fona, bet pavisam cita – kopā ar pieminekli: pienāc, apsēdies, palasi, parunājies ar Antonu, vienkārši atpūties. Ar laiku ir izveidojusies pat sava veida leģenda: grāmatā dzejnieka rokās katrs var izlasīt savu sapni, un tas piepildīsies, ja pieskaries dzejnieka portfelim – dzīvē viss izdosies. Portfelis, cilvēkiem to pastāvīgi aiztiekot, ir nopulēts līdz metāliskam spīdumam.

2015. gadā Latgales Kultūrvēstures muzejs izsludināja akciju Nofotografējies ar Antonu Kūkoju, kas bija veltīta dzejnieka jubilejai. Akcija norisinājās visa gada garumā līdz 23. decembrim, kad izcilais latgalietis svinētu savu 75. dzimšanas dienu. Visi interesenti tika aicināti nofotografēties muzeja laukumā un tādējādi piedalīties foto prezentācijā, kura bija skatāma muzejā un muzeja profilā sociālajā tīklā Facebook.

Antona Kūkoja bērni un mazbērni turpina dziedāt dziesmas ar viņa vārdiem. 2017. gada pavasarī klajā nāca Antona dēla keramiķa, lieliska krāšņu mūrnieka un dziesminieka Vinsenta Kūkoja albums Breineigō nosta. Jaunajā albumā publicētas septiņpadsmit jau dzirdētas un pilnīgi jaunas kompozīcijas ar tēva un paša Vinsenta rakstīto dzeju. Albuma tapšanā piedalījies arī Vinsenta dēls Rihards Kūkojs, kurš spēlē bungas.