Rēzeknes Sāpju Dievmātes baznīca

Pati Rēzeknes sirds. Tepat, sarkanbaltsarkanu puķu dobju ieskauta, stalti slejas Latgales Māra, kā skudriņas cilvēki iet un nāk uz pilsētas domes ēku, garām traucas transporta plūsma. Ierasta pilsētas kņada. Pilsētu pamazām pārņem vakara krēsla. Un kas tad tas?! Skaņas… Neikdienišķas skaņas… Īpašas skaņas…. Tās sauc un aicina sev tuvāk! Tie ir Rēzeknes Sāpju Dievmātes Romas katoļu baznīcas – jaunākā Rēzeknes dievnama – zvani, kuri mūs uzrunā, aicinot piedalīties vakara mises upurī. Un, lūk, ieraugām baltu, mīlīgu baznīciņu ar omulīgām, mājīgām gaismām skaisti rūtotajos logos. Pienākot arvien tuvāk, mēs sadzirdam mūziku – ērģeļu pavadībā draudze dzied rožukroņa lūgšanu Dievmātes godam.

Ienākot baznīcas dārzā, mūs sveicina Fatimas Dievmātes skulptūra. Ikviens ir kaut nedaudz dzirdējis nostāstus par Dievmates brīnumaino parādīšanos trīs maziem ganiņiem, kuri kļuva par Dievmātes vēsts nesējiem grēcīgajai pasaules tautai. Fatimas Dievmātes skulptūras atrašanās pie Rēzeknes Sāpju Dievmātes baznīcas ir likumsakarīga. Šīs baznīcas priesteri ir mariāņu ordeņa pārstāvji, kuri savā darbā veicina Jaunavas Marijas Bezvainīgas Ieņemšanas un Dieva Žēlsirdības kultu, lūdzoties īpašā veidā par mirušajiem, ņemot dalību pastorālā darbā, vadot viņiem uzticētas draudzes, kā arī uzņemas citus darbus.

Ikviena baznīca cilvēku prātos nav iedomājama bez baznīcas zvaniem. Ir dzirdēti nostāsti, ka senākos laikos baznīcas būvēja tā, lai to altāri un zvani atrastos āderu krustpunktos. Tas veicināja skaņas stiprumu un dzirdamību apkārtnē, kad citu skaņas pastiprināšanas sistēmu vēl nebija. Rēzeknes Sāpju Dievmātes baznīcas zvanu skaņas ir fascinējušas ar savu neparasto, gandrīz samtaino tembru, kurš izlaužas cauri biezajai apkārt augošo koku lapotnei, katru dienu iezvanot dienvidu vai aicinot uz dievkalpojumiem ticīgos rēzekniešus. Ikvienu garāmgājēju uzrunā divu dievnamu zvanu sasaukšanās, jo gandrīz pretī Sāpju Dievmātes baznīcai otrā ielas pusē biezajā koku lapotnē ir ieslēpusies Vissvētākās Dievdzemdētājas piedzimšanas pareizticīgo baznīca. Baznīcas zvanu skaņas noteikti glabā kādu neizdibināmu noslēpumu. Tas ir piesaistījis zinošus cilvēkus sīkākai izpētei. Māksliniece Gundega Strautmane ir pētījusi, ierakstījusi un diagrammu veidā attēlojusi dažādas skaņas Rēzeknē, tajā skaitā arī Sāpju Dievmātes baznīcas zvanu skaņas. Skaņas ir pārtapušas vizuāli uztveramos mākslas darbos. Pārsteidzošs ir visu baznīcās dzirdamo skaņu gludais reljefs. Gan zvanu skaņas, gan psalmu dziedājumu un lūgšanu grafiskie attēli atspoguļo vienādi monotonu, gludu skaņas reljefu. Ikdienas sadzīvē dzirdamās skaņas (suņu rejas, pīles upes krastā) ir absolūti atšķirīgas, nelīdzenas, kontrastiem piepildītas.

Tautā dzīvo uzskats, ka baznīcu torņiem ir jāsniedzas pāri apkārtnes apbūves jumtiem, to smailēm ir jāiezīmē augstākie punkti pilsētā. Aplūkojot Rēzeknes pilsētas panorāmu no Ančupānu skatu torņa, baznīcu torņu smailes tiešām paceļas pāri pilsētai kā uzraugi, sargātāji un svētības nesēji.

Ja baznīcas zvani ir kā pilsētas sirdspuksti, tad par dievnama dvēseli varam uzskatīt ērģeles. Ilgus gadus baznīcā strādājis ērģelnieks Leons Krīvāns, kurš ieguldījis lielu darbu baznīcas ērģelnieku sagatavošanā. Nomainot poļu ērģelnieku Viļumovski, pašreizējā baznīcas ērģelniece – Bernadeta Everse, toreiz paralēli strādājot mūzikas vidusskolā, izveidoja baznīcas jauniešu kori. Pasliktinoties poļu ērģelnieka veselībai, Everse pārņēma arī lielā kora vadību. Daloties atmiņās, B. Everse stāsta, ka baltā baznīca vienmēr ir bijusi balstīta uz paaudžu skološanu. Ērģelniekam ir jāzina savi muzikālie mērķi. Viņai tie bija skaidri, spēlējot vienā no skaistākajām Rēzeknes baznīcām, ērģelniecei izdevies aizraut un piesaistīt jaunos ērģelniekus un kora dziedātājus.

Kora repertuārs vienmēr ir bijis aktuāla problēma baznīcas dzīvē. Nošu materiālu kopš 20. gs. 30. gadiem nebija, bet ar lūgšanu grāmatām bija citādi. Tās bija grūti izdot, bet lūgšanu grāmatas latgaliski bija. Dziesmas tajās bija bez melodijām, bet melodijas bija tautā. Tā dažādās draudzēs radās dažādi melodiju varianti, kas neveicināja pareizu dziedāšanu. 2016. gadā, kad bīskaps uzticēja apkopot dziesmas un dziedājumus krājumos ērģelniekiem un baznīcas koru dziedātājiem, Everse uzņēmās ļoti atbildīgu pienākumu – sakārtot jomu, kurā sen nekas nebija darīts. Pēdējos simts gados Latvijā ļoti liels nopelns te bija Jūlijam Rozītim un priesterim Apšinīkam. Tie ir vienīgie izdevumi latgaliešu valodā, kas izdoti pagājušā gadsimta 30. gados. Priestera Apšinīka sakārtotajā grāmatā ir vienbalsīgi dziedājumi un dažviet to vēl izmanto arī tagad, arī Rezeknes Sāpju Dievmātes baznīcā. Rozīša krājums bija nopietnāks, ar sarežģītākām harmonijām. Ērģelniekiem tas bija ļoti liels atspaids, visus padomju gadus spēlēja un dziedāja no šīm grāmatām.

Rozīša un Apšinīka darbu tālāk turpināja Mamerts Celminskis. Viņš bija ļoti labs ērģelnieks Rīgas Sv. Alberta baznīcā un strādāja ar Rīgas un Kurzemes melodijām, veidojot tās sarežģītās harmonizācijās. Tagad harmonizācija attīstās citā virzienā – uz vienkāršību un lakonismu, lai ērģelnieki var spēlēt.

2016. gadā ir iznākušas trīs grāmatas: viena bēru gadījumiem un psalmi par mirušajiem, bet abas pārējās draudžu dziedāšanai – viena ir vienbalsīgai dziedāšanai, otra – ērģelniekiem un koriem četrbalsīgi. Izdarīts ļoti vērtīgs darbs Latvijas simtgadei – katoļu baznīcai Latgalē tas ir pirmais šāda veida izdevums.

20. gs. 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā svētās mises liturģijā latīņu valoda tika aizstāta ar vietējās tautas valodu. Tas notika pēc Vatikāna II koncila, kas norisinājās no 1962. līdz 1965. gadam un ir bijis viens no nozīmīgākajiem 20. gs. notikumiem katoliskajā baznīcā. Šajā laikā arī sāka rasties liturģiskie darbi, piemēram, mises latviešu valodā.

Vairāk kā 25 gadu laikā, B. Eversei cītīgi strādājot, ir izveidojies kupls un skanīgs komūnijas koris Sabat Mater. Koris ir ļoti draudzīgs, apmeklē dažādas svētvietas, dzied Aglonā un, ja ir iespēja, piedalās dažādos projektos.

Kora repertuārs ir ļoti dažāds, dzied Volfganga Amadeja Mocarta, Johana Sebastiāna Baha, Franča Grūbera, Fēliksa Mendelsona skaņdarbus. No latviešu komponistiem – Rihards Dubra, Mamerts Celmisnskis, Romualds Jermaks, tuvi arī jaunie komponisti no Latgales – Solvita Ivanova un Guntra Kuzimina-Jukna. Mūsdienās baznīcā var izveidot ļoti skaistu dievkalpojumu, izmantojot gan gregorisko, gan baroka mūziku, vienā dievkalpojumā iekļaujot gan romantisku, gan modernu mūziku. Interesanti, ka Sāpju Dievmātes baznīcā notiek arī poļu mises, kuras spēlē Johanna Geikina. Arī Everses pirmā un pēdējā mūzikas vidusskolas skolnieces spēlē mises baltajā baznīcā – Rita Leiduma un Lāsma Inkina.

 

Pašlaik Sāpju Dievmātes baznīcā skan digitālās trīs manuāļu ērģeles no Holandes – JOHANNUS. Draudze ilgi vāca ziedojumus un cītīgi meklēja piemērotu instrumentu baznīcas vajadzībām, jo vecās ērģeles bija krietni nokalpojušas. Digitālo ērģeļu ieskandināšanas koncertā piedalījās topošie ērģelnieki. Baznīca ir atvērta koncertiem, arī akadēmiskai mūzikai. 2008. gadā baznīcā izskanēja labdarības koncerts Ziemas vakarā, ejot pie Tevis. Notiek arī ikgadējo Latgales Ērģeļu dienu koncerti. Šeit snieguši koncertus arī viesmākslinieki, Latvijas mēroga mūziķi – Kristīne Adamaite, Artis Sīmanis. Dievkalpojumā, kas bija veltīts Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas ērģeļu klases jubilejai, spēlēja Everses bijušie audzēkņi. Prāvesta P. Zeiļas uzruna un kavēšanās pirmsākumu atmiņās saviļņoja katru, kas bija atnācis uz dievnamu. Nav iedomājama Rēzeknes mūzikas vidusskolas ērģeļu klases pastāvēšana bez Sāpju Dievmātes baznīcas. Ērģeļu klases pirmsākumi meklējami tieši šeit. Baznīcā notika ērģeļklases eksāmeni un ieskaites. No šīs baznīcas iznākuši jaunie ērģelnieki – Ilva Lempa, Ineta Petuhova un citi.

Baznīcas teritorijā esošās ēkas tika apsaimniekotas jau 1932. gadā, kad mariāņi šeit nodibināja otru klosteri Latvijā. Tika nodibināta drukātava Dorbs un zinība, kā arī strādāja rakstāmlietu veikals. Baznīcas celtniecība uzsākta 1935. gadā pēc arhitekta Pavlova projekta uz zemes gabala, ko Dricānu prāvesta Jāzepa Vojcehovska māsa Ludvika Vojcehovska savā testamentā novēlēja mariāņu kongregācijas tēviem ar noteikumu, ka aprūpēs viņu, bet pēc viņas nāves lūgsies par viņu, kā arī upurēs sv. mises viņas nodomā. Pirms tam, 1934. gadā, Rēzeknē nodibināja Sāpju Dievmātes draudzi. Baznīcas būvdarbu vadītājs bija mariāņu kongregācijas tēvs Juris Kārkle, bet logu projekta autors – Jānis Jaškovičs (vēlākais mariāņu kongregācijas pārstāvis, kas tolaik vēl mācījās ģimnāzijā). Kā minēts liecībās par baznīcas celtniecību, lielākā daļa būvdarbu tika veikta brīvprātīgi, iesaistot draudzes locekļus. Daudzi materiāla apstrādes un sagataves darbi tika veikti uz vietas, piemēram, gatavotas pārsedzes sijas un brusas, ražoti bluķi, no kuriem vēlāk cēla baznīcas ēku. Kaut arī visi būvdarbi tika pabeigti tikai 1939. gadā, tomēr jaunās baznīcas iesvētīšana notika jau 1937. gadā. To iesvētīja 6. decembrī tēvs Benedikts Skrinda MIC, Latvijas mariāņu priors. Tā kā sākumā šī baznīca nebija domāta kā atsevišķas draudzes dievnams, tā netika bīskapa konsekrēta jeb iesvētīta.

Pēc Latvijas neatkarības zaudēšanas mariāņi bija spiesti atstāt savus īpašumus, un tie tika nacionalizēti. Klostermājā tika izveidoti septiņi dzīvokli, bet drukātavas telpās apmetās Valsts arhīvs. Protams, ka ēkas pilnīgi pārbūvēja.

Baznīcā arī dievkalpojumi praktiski bija aizliegti – ilgāku laiku sv. mises tika celebrētas reizi mēnesī. Bet pēc kara pati baznīca bija pilnīgi izpostīta. Tomēr Dievs neļāva, lai baznīca nonāktu valsts rokās. Paši ticīgie priesteru vadībā saveda baznīcu kārtībā. Tajā laikā iznāca rīkojums slēgt visas baznīcas, kurām nav formāla draudzes statusa, tad, lai glābtu baznīcu no nacionalizācijas, tai tika piešķirts šis statuss, kā arī tika nozīmēts patstāvīgs prāvests. Šeit arī slēpjas draudzes robežu specifika – teritoriāli apkārt šai draudzei atrodas Jēzus Sirds draudze.

Kopš 1982. gada, kaut arī formāli tas netika nekur paziņots, Rēzeknes Sāpju Dievmātes draudze atkal nonāca mariāņu aprūpē. Par prāvestu tika nozīmēts pr. Pāvels Zeiļa MIC, kurš ar pārtraukumu, kad kalpoja Jēzus Sirds draudzē, ir šīs draudzes prāvests līdz pat šai dienai. Draudzē kalpo arī priesteris Dainis Kašs.

Pēc padomju varas sabrukšanas parādījās iespēja atjaunot mariāņu klosteri. Ēkas tika denacionalizētas, arhīvs un iedzīvotāji tika pārcelti, bija nepieciešams iegūt līdzekļus lai atpirktu no valsts tās ēkas, kas tika uzbūvētas padomju laikos. Bija nepieciešams ēku kapitālais remonts un pārbūve.

Ar lielām pūlēm tas viss tika izdarīts. Pašlaik Rēzeknes Sāpju Dievmātes draudze atrodas mariāņu aprūpē, funkcionē klosteris un arī draudze.

Baznīca celta neoromānikas stilā. Tā ir neliela trīs jomu halles tipa celtne ar katoļu baznīcām raksturīgiem diviem torņiem un akcentētu ieejas daļu. Fasādes risinājumos izmantoti pseidoromānikas dekora un konstruktīvie elementi. Ir vērts pievērst uzmanību specifiskajiem logiem, kuru projekta autors ir Jānis Jaškovičs. 2001. gadā logos pie centrālā altāra tika izveidotas skaistas vitrāžas, kuru autors ir Oleksijs Krasnovs. Baznīca vizuāli ļoti līdzinās Atašienes Sāpju Dievmātes Romas katoļu baznīcai, kā arī līdzīgi romānikas stila elementi un baznīcas arhitektoniskie apjomi saskatāmi Stirnienes Sv. Laurencija Romas katoļu baznīcas eksterjerā. Baznīcas garums ir 25 metri, bet platums – 12 m un tās divu torņu smailes ar krustiem paceļas 27 metru augstumā virs zemes. Baznīcai ir trīs jomi – centrālais un divi malējie, kurus no centrālā atdala balsta funkcijas pildošās četrstūrveida kolonnas. Altārtelpu noslēdz pusapaļa apsīda (pusapaļš izvirzījums ar nodalītu jumta pārsegumu kristīgās baznīcas austrumu daļas (altāra daļas) sienā, norādot celtnes struktūrā altāra atrašanās vietu un ļaujot baznīcas apmeklētājiem apiet ap to).

Interjera galvenie elementi ir trīs altāri. Galvenais altāris veltīts Dievmātes godam. Marija – līdzcietīgā, bez grēka ieņemtā, Debesīs uzņemtā ir šīs baznīcas simbols. Kristīgajā mākslā viņa tiek attēlota ar septiņiem zobeniem, kas caurdūruši viņas sirdi. Centrā atrodas 20. gs. sākumā gleznota svētbilde, kurā attēlota Jēzus upurēšana templī. Svētbildē redzams Simeons ar Jēzus bērniņu rokās, Jaunava Marija un Jāzeps. Saskaņā ar Lūkas evaņģēliju, Jeruzalemē bija cilvēks, vārdā Simeons. No Svētā Gara viņš bija saņēmis atklāsmi, ka neredzēs nāvi, pirms nebūs uzlūkojis Kunga Svaidīto. Viņš paņēma Bērnu savās rokās, slavēja Dievu un sacīja: „Manas acis ir skatījušas Tavu pestīšanu, ko Tu sagatavoji visu tautu priekšā: gaismu pagānu apgaismošanai un slavu savai Izraēļa tautai!“ (Lk 2, 25–32).

Labajā jomā atrodas Jēzus Sirds altāris. Altāra gleznā attēlota mīlestības un žēlastības pilnā Jēzus Sirds. Jūnija mēnesī notiek dievkalpojumi Jēzus Sirds godam, kuri sastāv no Vissvētākā sakramenta adorācijas un litānijas. Savukārt kreisajā pusē atrodas sv. Antona altāris, uz tā – altārglezna. Oriģināls meklējams Polijā, iespējams, ka šī glezna ir draudzes labdares Ludvigas Vojcehovskas dāvinājums.

Pusapaļās apsīdas pilastru priekšā novietotas sv. Jāzepa un sv. Terēzes no Bērna Jēzus skulptūras. Terēze no Bērna Jēzus un no Svētā Vaiga bija Baskājaino karmelītu ordeņa māsa. Šis ordenis savu nosaukumu bija ieguvis pateicoties Palestīnas svētā Karmela kalna vientuļniekiem, kas, dzīvojot pastāvīgā klusēšanā un stingrā gandarē, aizlūdza par pasauli. Mazā Terēze ir viena no aizkustinošākajām un maigākajām svētajām. Marija Franciska Terēze Martina piedzima 1873. gada 2. janvārī Alansonā, Normandijā. Gan viņas māte, gan tēvs jaunības dienās bija ilgojušies pēc absolūtas klostera dzīves, bet abi tika atraidīti. Pirmās dziļākās sāpes mazo meiteni skāra, kad viņas vecākā māsa Paulīne nolēma iestāties Lizjē Karmelā. Pēc mātes agrās nāves Paulīne aizstāja Terēzei māti. Toreiz Terēze smagi saslima, bet, pateicoties Marijas aizlūgumam, drīz vien izveseļojās. 14 gadu vecumā arī Terēze lūdza, lai viņu uzņem Karmelītu ordenī. Ne vietējais bīskaps, ne pāvests Leons XIII, pie kura viņa bija devusies kopā ar tēvu, šādu atļauju nedeva. Tomēr Debesis uzklausīja viņas lūgšanas, un jau pēc gada viņa saņēma plīvuru. Jau tad viņa nesa sevī nāvīgās slimības – tuberkulozes – iedīgļus. Tikai deviņus gadus šī trauslā meitene pavadīja pie karmelītēm. Pēc garas, sāpju pilnas un klusā pacietībā panestas slimības Dievs viņu pieņēma pie sevis mūžībā.

Klostera dzīvē viņai nenācās viegli: Man bija jācīnās, mana daba nebija padevīga. Nebija tādas dienas, kad es netiku ievainota. Priore dedzīgā stingrībā centās salauzt jaunās novices maigo, klusējošo savdabību ar rājieniem, sodiem un pazemojumiem. Varbūt viņai likās, ka Terēze ir neticami augstprātīga. Katrā ziņā jaunā mūķene arvien ticībā centās pārvarēt ikvienu iekšējo sacelšanos. Tas viņai nekādā ziņā nenācās viegli. Tomēr viņas paklausībai nebija nekā kopīga ar nebrīvi. Tā, piemēram, Terēzes domas par biežu sv. Komūnijas pieņemšanu nesaskanēja ar priores viedokli, un viņa palika nesaprasta. Māt, es jūs pārliecināšu tad, kad būšu jau mirusi. To apstiprināja arī vēlākās pārmaiņas Baznīcas praksē.

 

Svētā ir izcietusi dzīvi, kādu dzīvo pazemīgie un bērnišķīgie. Ir jābūt tā, ka mazās dvēseles varētu izdarīt visu, ko es daru. Tas ir viņas visskaistākais novēlējums. Mazajā Lizjē kapsētā uz viņas kapa krusta lasāms uzraksts: Visu savu dzīvi Debesīs es gribu veltīt, lai darītu labu zemes virsū.

 

1925. gada 17. maijā pāvests Pijs XI izsludināja Terēzi no Bērna Jēzus par svēto. Pāvests viņu nosauca par lielāko mūslaiku svēto. Viņas vēsts katram ir mazais ceļš. Evaņģēlija ceļš ir nākt pie Dieva tukšām rokām pilnīgā paļāvībā uz Viņa žēlsirdību un nevis uzskaitot savus panākumus.