Rēzeknes Sv. Nikolaja vecticībnieku lūgšanu nams

Kura tad ir visīstākā reliģija, kas gadiem ejot spēj palikt nemainīga un netiek pieskaņota mūsdienu dzīves ritmam un stilam?

Vecticībnieki – cik maz mēs par viņiem zinām! Bet tur, kur ir daudz nezināmā, rodas mistiski nostāsti, leģendas un pārpratumi. Atliek iepazīties ar kādu šīs konfesijas pārstāvi, kļūst skaidrs, ka viņi ir tādi paši cilvēki kā mēs, tikai ticības jautājumos ir ar ļoti stingru nostāju un nelokāmu pārliecību, nemaz nepieļaujot citas domas un iespējas. Tā vienmēr ir bijis un paliks arī turpmāk! Mūsdienu garā un miesās vājajam cilvēkam, kuru mūsdienu dzīves tehnoloģijas ir izlutinājušas un pārvērtušas par slinku būtni, vecticībnieku dzīves kanoni un prasības šķiet neizpildāmas un balansē uz neiespējamības robežas.

Iepazīstot tuvāk vecticības vēsturi, šķiet, ka vecticība vienmēr ir zinājusi savu vietu, vecticībnieki nekad nav mēģinājuši kaut kur ielīst. Viņi tika izraidīti no savas dzimtenes Krievijas, dzīvoja savrup, klusu, smagi strādāja un pierada dzīvot tikai savā vidē. Šī vide pietiekami ilgi bija noslēgta un varbūt tieši tāpēc saglabājās trīs gadsimtus…

Vecticībnieki ir ļoti askētiski, viņi uzskata, ka cilvēkam ir ļoti daudz jāstrādā, jāietur stingrs gavēnis vairākas reizes gadā, kā arī jāgavē katru trešdien un piektdien un jāskaita lūgšanas vairākas reizes dienā.

Vecticībnieku ārējam izskatam jābūt pieticīgam: sievietēm mugurā ir gari svārki vai kleitas, apģērbam jābūt ar garām piedurknēm. Precētām sievietēm mati ir apsegti ar lakatiem, bet jaunām meitām mati ir jāpin bizēs. Meitenes nedrīkst griezt matus. Savukārt vīrieši visbiežāk nēsā linu bikses un kreklu ar ieslīpu aizdari pie kakla – косоваротка. Šāds krekls uzskatāms par ērtu un, strādājot fizisku darbu, no šāda veida krekla neizkrīt krustiņš (krustiņam vienmēr jāatrodas pie miesas zem apģērba). Lai arī vecticībnieku dzīve ir pamatā dievbijīga un vienkārša, un apģērbs ir darināts no linu auduma, tas ir bagātīgi rotāts ar ornamentiem un tradicionālām rakstu zīmēm. Vecticībnieku vīriešu uzkrītoša atšķirības zīme vienmēr ir bijusi gara bārda. Kādā no Sanktpēterburgas vecticībnieku baznīcām pie ieejas ir novietoti soliņi, aiz kuriem ir jāstāv vīriešiem, kuri skuj bārdu un sievietēm ar īsi apgrieztiem matiem.

Daudziem vecticībnieki asociējas ar melnu krāsu. Nav pareizi uzskatīt, ka vecticībniekiem melnā krāsa nozīmē dzīvi. Melnā krāsa ir zemes krāsa, ko ar šo simbolu attēlo arī izšuvumos. Melna zeme, sarkana saule – saules un zemes laulība, auglība un kopā – sarkans un melns uz balta fona ir kā dzīvības simbols. Melnu un sarkanu izmanto arī ziedu vītnēs, izšujot dvieļus. It īpaši greznos dvieļos, kas domāti dāvanām, godiem vai istabu rotāšanai svētkos. Ja dāvanās izmantoja sarkanu un melnu, tas mudināja domāt, ka līdzās priekam ir arī bēdas, dienai seko nakts. Ne visiem uz baznīcu jāiet melnās drānās. Tas attiecas uz tiem, kas iesaistās dievkalpojuma vadībā. Sarafāns bija vecticībnieku galvenais apģērbs, arī patlaban šo prasību ievēro baznīcas dziedātājas. Ikdienas dievkalpojumos dziedātājas izmanto melnus lakatus, izņemot Lieldienas, kad tiek apsieti balti vai krāsaini lakati. Savukārt citas draudzes sievas, ejot uz dievkalpojumu, drīkst izmantot jebkuras krāsas lakatu. Ir tradīcija Lieldienu naktī, tieši pusnaktī, mainīt lakatus no tumšiem uz baltiem – gan draudzes sievām, gan dziedātājām. Vecticībnieku draudzē kalpo sludinātāji, mācītāja vai priestera amats netiek piešķirts, jo nav bīskapu, kas iesvētītu šim darbam. Šāda kārtība izveidojusies vēsturiski, pēc šķelšanās vecticībnieku draudzēm atdaloties no pareizticīgo baznīcas. Vecticībnieku baznīca tiek dēvēta par sērojošo, tāpēc dominē melnā krāsa apģērbā. Ir vecticībnieku draudzes, kur lakatus dziedātājām pērk baznīca, un, piemēram, Vasaras svētkos melni lakati tiek mainīti uz zaļiem, taču tā nav obligāta prasība.

Apbrīnojami smalkas koka mežģīnes logu un jumta dzegu apdarē, grezni, bet daudzviet laika zoba bojāti lieveņi, veco meistaru senā koka apbūve ir viena no vecticībnieku kultūras zīmēm Latvijā. Tai raksturīgi kokgriezumi virs logiem un durvīm, kuru ornamenti pildīja gan simbolisku nozīmi, aizsargājot mājas iemītniekus no tumšajiem spēkiem un ļaunuma, gan nodrošinot ar auglību un pārticību, gan izdaiļojot ēku. Visbiežāk kokgriezumos tika attēloti saule un lietus, kas sniedz zemei auglību. Saule iznīcina visu nešķīsto un lietus nomazgā.

Vecticībnieku zemes dzīve pilnībā tiek pakārtota baznīcas kalendāram un tradīcijām. Pastāv uzskats, ka tādā gadījumā ticīgo cilvēku pienācīgi uzņems debesīs. Šīs reliģijas pārstāvjus gulda zemes klēpī tik pienācīgi, cik ļoti viņi ir to pelnījuši. Ja cilvēks pirms nāves ir izsūdzējis grēkus un ir bijis cītīgs lūgšanu nama apmeklētājs, atvadu rituāls rit divas stundas, dziedot psalmus mirušā dvēseles godam. Pretējā gadījumā atvadas notiek paātrinātā rituālā, lieki netērējot laiku šim cilvēkam. Katrs saņem pēc nopelniem!

Rēzeknes Sv. Nikolaja vecticībnieku lūgšanu nams, kas ir lielākais koka lūgšanu nams visā Latgalē, ietver daudz ar laiku saglabājušās tradīcijas. Vecticībā audzināts cilvēks dienu sāk ar lūgšanu, un to noskaita pirms maltītes un pirms miega. Svētkos pie ikonas noliek vaska svecīti. Tikai vaska! Ikonai obligāti tiek atvēlēts atsevišķs stūris istabā, kurā vienmēr valda tīrība un kārtība. Izdzirdot zvanu skaņas, ikviens vecticībnieks saprot, ka dievnamā ir sākušās lūgšanas, tādēļ pārmet krustu.

Lielā zvana tradīcija ir cēlusies no senseniem laikiem Krievijā, kur apkārtnes iedzīvotājiem ar zvanu skaņām paziņoja labas vai sliktas ziņas, kā arī brīdināja par draudošajām briesmām. Rēzeknes Sv. Nikolaja lūgšanu nams ir celts 1895. gadā. Tikai pēc desmit gadiem tam tika piebūvēts zvanu tornis. Tajā atrodas lielākais zvans Baltijā, kurš sver 4948,76 kg, bet zvana mēle vien sver 200 kg. Blakus lielajam zvanam tika atlieti vēl divi zvani. Tie visi ir darināti Gatčinā.

Ļaudis stāstīja, ka lielā zvana liešanas laikā bagātie vecticībnieku pārstāvji toreiz speciāli brauca uz Gatčinu un saujām bēra metāla sudraba ruļļus. Varbūt tas arī ir lielā Rēzeknes zvana skaistās skaņas noslēpums, un, pateicoties rēzeknietim Ivanam Siņicinam, kas pēc zvana uzstādīšanas trijjūgā brauca vairākas verstis aiz Rēzeknes, lai noteiktu, cik tālu dzirdams zvans, noskaidroja, ka zvanu tiešām dzirdēja pat 20 verstu attālumā, bet klusumā pat 40 jūdžu tālumā. Zvana augšējā daļa ir izrotāta ar stilizētām zvaigznēm. Īpaša josla sadalīta četrās daļās ar krustiem un ornamentu. Uz zvana uzrakstīts: Šis zvans izgatavots par godu 1905. gada 17. aprīļa cara dotajai brīvībai!

Pēc pareizticīgo baznīcas šķelšanās vecticībnieki nepieņēma jauno daudzbalsīgo dziedāšanas stilu un jauno notāciju. Viņu saglabātā āķu jeb zīmju dziedāšana (kopā 284 zīmes) ieguva savu nosaukumu no zīmēm, pēc kurām tika izpildīti dziedājumi bez mūzikas instrumentu pavadījuma. Šo pieraksta veidu lieto rokraksta tradīcijā, un tā ir tikai nosacīta rakstveida apzīmējumu sistēma. Katra zīme nes sevī milzīgu informāciju: tekstu ar noteiktu melodisko līniju un noteiktu emocionālo dvēseles stāvokli, kādā šī melodija ir jādzied. Zīmju dziedāšana notiek vai nu unisonā (vienbalsīgi) vai antifonā (pamīšus dzied divi kori). Savos pirmsākumos zīmju dziedāšana bija aizgūta no Bizantijas Krievzemes kristīšanas laikā. Vecticībā zīmju dziedāšana ir saglabājusies kā dievkalpojumu dziedāšanas pamats.

Zīmju dziedāšana pastāv divos veidos: rakstveidā fiksēta dziedāšanas versija un mutiska dziedāšanas tradīcija, t. i., dziedāšana pēc līdzības, pēc cita balss, pēc dzirdētas melodijas. Nošu kodeksi ir īpašs rokraksta grāmatu tips, kuras lieto dievnamā dievkalpojuma laikā. Zīmju raksta lasīšanu arī mūsdienās apgūst tiešā, nepastarpinātā saskarsmē ar šī dziedāšanas tradīcijas glabātājiem, jo šis pieraksta veids nefiksē melodijas skaņas augstumu, bet gan paredz, ka dziedātāja pieredzē ir uzkrāts noteikts muzikālo formulu skaits.

Zīmju dziedājumos nav paužu, apstāšanos, visi dziedājumi tiek izpildīti nepārtraukti. Dziedāšanas laikā jāmēģina dziedāt tā, lai izklausītos kā viena balss. Visbiežāk dziedājumu izpildītāji dzied savā īstajā balsī – etnogrāfiskā manierē. Senāk korī dziedāja tikai vīrieši, bet mūsdienās, dziedātāju mazā skaita dēļ, koros dzied arī sievietes.

Jāteic, ka šis Rēzeknes Sv. Nikolaja vecticībnieku lūgšanu nams nevar sūdzēties ar cilvēku kūtro nākšanu. Ikdienā to ir mazāk, bet svētkos apmeklētāju skaits ir ievērojams. Baznīcas grāmatā ir minēti 6000 draudzes locekļi, kuri izdzīvo šīs koka lūgšanu nama tradīciju krāsas.

Vecticībnieki baznīcas svētku noteikšanai izmanto Jūlija kalendāru, ko dēvē par veco stilu. Vecticībnieku izdevumos atspoguļota arī vecā gadu skaitīšana, kurā gadi tiek skaitīti no pasaules radīšanas. Gadu no pasaules radīšanas aprēķina, skaitlim no Kristus dzimšanas pieskaitot skaitli 5508. Krievijā seno gadu skaitīšanu lietoja līdz 18. gs. Pēc Pētera I ukaza (rīkojuma) 7208. gada 1. janvāri uzskatīja par Jauno gadu, t. i., par 1700. gadu kopš Kristus dzimšanas.

Krievu vecticībnieki Latvijas teritorijā ieradās 17. gs. otrajā pusē, bēgot no vajāšanām dzimtenē. Šobrīd Latvijas vecticībnieku lielākā daļa dzīvo Latgales lauku novados. Daudzi no vecticībniekiem mitinās Daugavpilī, kur pašlaik ir sešas draudzes, tādēļ baznīcas aprindās to dēvē par Vecticībnieku Jeruzalemi. 2020. gadā vecticībnieki svinēs 360 gadus kopš ir ierašanās Latvijā.

Vecticībnieki ir tie cariskās Krievijas pareizticīgās baznīcas strāvojumu pārstāvji, kuri atteicās pieņemt laikā no 1650. līdz 1660. gadam veikto patriarha Nikona un cara Alekseja I Romanova reformu, kuras mērķis bija vienādot krievu baznīcu ar grieķu. Tie turpina pieturēties pie vecā rituāla, t. s. vecticības.

Dievkalpojuma reformas izraisīja šķelšanos Krievijas baznīcā. Līdz 1905. gada 17. aprīlim vecticībniekus, izņemot vecticībniekus Krievijas impērijā oficiāli dēvēja par šķeltniekiem (raskoļņiki) un pakļāva represijām. Tikai 1971. gadā Maskavas patriarhāts oficiāli atcēla vecticībnieku un veco krievu rituālu noraidījumus kā nebijušus. Tomēr tas nenoveda vecticībniekus ar vietējā pareizticīgo baznīcām līdz lūgšanas sadraudzībai. Vecticībnieki, kā agrāk, uzskata tikai sevi par īstajiem pareizticīgajiem kristiešiem, bet Krievijas Pareizticīgo Baznīcu uzskata par citas konfesijas baznīcu.

Vecie rituāli un dievkalpojumi atšķiras no jaunajiem: 1) krusta zīmi met triju pirkstu savienojumā; 2) tiek atzīta kristīšana tikai caur trīskāršu pilnīgu iemērcēšanu ūdenī; 3) tiek izmantots tikai astoņu galu krusts (četru galu krusts tiek uzskatīts par latīņu); 4) Jēzus vārda Isus rakstīšana un izrunāšana ar vienu burtu i atšķirībā no jaunā Iisus; 5) dievkalpojumos nav pieļaujama laicīgā daudzbalsīgā dziedāšana. Dziedāšana ir vienbalsīga, visi dziedājumi tiek izpildīti pēc senām notācijas zīmēm – krjukiem (āķiem); 6) dievkalpojumi nekad netiek saīsināti, kā tas bieži tiek darīts jaunajā rituālā; 7) tiek saglabātas iesākuma un nobeiguma paklanīšanās; 8) visas lūgšanas darbības tiek darītas sinhroni – visi lūdzēji tās dara vienlaicīgi; 9) krusta gājiens tiek veikts pulksteņa rādītāja virzienā; 10) vecticībnieki lūgšanām izmanto senkrievu lūgšanu krelles ļestovka, kuru izskats simbolizē kāpnes uz debesīm. Jauno rituālu piekritēju starpā visbiežāk tiek izmantota no grieķiem aizgūtā vervica, kura atgādina katoļu rožukroni.

Vecticībnieku baznīcā nav atļauts klanīšanos līdz zemei aizstāt ar klanīšanos līdz jostas vietai. Ir četru veidu klanīšanās: 1) vienkāršā – galvas noliekšana līdz krūtīm vai nedaudz zemāk; 2) līdz jostai; 3) mazā klanīšanās līdz zemei, lietojot speciālu roku paliktni; 4) lielā klanīšanās līdz zemei. To dara, rokas un galvu noliekot uz paliktņa, kopā saliktiem ceļgaliem pieskaroties zemei.