Rēzeknes Vissvētākās Dievdzemdētājas piedzimšanas pareizticīgo baznīca

Sākot ar 9. gs. pareizticīgo baznīcās ienāca zvanu mūzika. Zvanīšana pareizticībā tiek uztverta kā svētdarīšana un tās laikā zvaniķim ir jālūdzas vai jādzied psalmi. Lai gan pareizticīgo zvanu spēles tradīcijas balstās uz kurantu zvanīšanas veidu (īpaša zvanu sistēma, kurā zvani skan noteiktā secībā), ilgu gadu gaitā ir izveidojies savs īpatnējs zvanīšanas veids, kas atšķiras gan ar savu skanējumu, gan muzikālo faktūru. Šeit katram konkrētam baznīcas dienas un gada notikumam tika piemeklēta sava kompozīcija, kas atspoguļo un pasvītro tā būtību, piemēram, Ikdienas zvanīšana, Ziemassvētku zvanīšana, Zvanīšana Lielā gavēņa laikā. Kad tiek iesvētīti baznīcas zvani un novietoti zvanu tornī, tad baznīca iegūst ne tikai savu ārējo, bet arī iekšējo balsi. Šī baznīcas balss kļūst dzirdama visiem apkārtnes iedzīvotājiem.

Zvana skaņa savā skaistumā un savā garīgajā nozīmē nav salīdzināma ne ar ko citu. Baznīcas zvans vēsta ne tikai par dievkalpojuma sākumu un beigām, bet pavēsta arī par pašu nozīmīgāko brīdi baznīcas iekšējā dzīvē – par Euharistijas Noslēpumu tajā brīdī, kad tiek pienests bezasiņu upuris Dievam par visiem cilvēkiem. Augšāmcēlies Pestītājs tiek sagaidīts Pashas rīta dievkalpojuma krusta gājiena laikā, to pavēsta ar īpaši svinīgu zvanīšanu. Zvans vēsta arī par Evanģēlija lasīšanu Visnakts dievkalpojuma un Dievišķās liturģijas laikā. Tieši tādēļ ticīgajiem, izdzirdot pirmās zvanu skaņas, jāapzīmē sevi ar krusta zīmi.

Baznīcas zvans ir saistīts ar pareizticīga kristieša dzīvi visā viņa zemes dzīves laikā. Zvana skaņas pavada cilvēku viņa dzīves nozīmīgajos brīžos – pēc laulību Sakramenta un tad, kad izvadām cilvēku viņa pēdējā dzīves ceļā.

Zvani baznīcā parādījās jau tālā senatnē. To izmantošanai bieži vien bija sabiedrisks raksturs. Ar zvana skaņu palīdzību vēstīja par bīstamiem atgadījumiem – brīdināja par ugunsgrēkiem un ūdensplūdiem, zvanīja negaisa laikā un liela sausuma periodos. Ziemā, kad plosījās spēcīgas vētras un puteņi, un ceļus pārklāja bieza sniega kārta, zvanu skaņas ceļiniekiem vēstīja par apdzīvotas vietas tuvumu, palīdzēja nenomaldīties.

Pareizticīgo baznīca no citām atšķiras ar īpaši skaistu zvanu skanējumu. Baznīcu zvanu torņi agrāk bija aprīkoti ne mazāk kā ar sešiem zvaniem. Rēzeknes Vissvētākās Dievdzemdētājas piedzimšanas pareizticīgo baznīcai arī ir seši zvani. Taču Krievijā ir sastopami zvanu torņi pat ar 18 zvaniem – tas jau ir sarežģīts mūzikas instruments. Lai iemācītos pareizi zvanīt, cilvēki speciāli mācās. Šiem cilvēkiem ir jābūt apveltītiem ar labu muzikālo dzirdi.

Pareizticīgie ļaudis vienmēr ir ļoti mīlējuši zvanu skaņas. Gaišajā Pashas nedēļā ir tradīcija zvanīt zvanus jebkurā laikā starp rīta un vakara dievkalpojumiem. Kādreiz zvanu torņi bija atvērti, un zvanīt varēja ikviens, kurš vēlējās.

Zvanus gatavoja no bronzas un vara sakausējuma, kam pievienoja lielu daudzumu sudraba. Nereti zvanu metāla sakausējumam pievienoja arī zeltu. Visi labākie zvani pamatā ir gatavoti Krievijā. Katrai vietai, kurā lēja zvanus, bija savas tradīcijas un paradumi, un pat noslēpumi, kurus zināja tikai galvenie zvanu liešanas meistari. (Pat Aglonas bazilikā ir saglabājies zvans, kurš savā laikā ir izgatavots Krievijā.)

Pareizticīgo baznīcas zvanu un zvanīšanas nolikumā ir teikts, ka dabiskās zvanu spēles nedrīkst aizvietot ar robotizētu vai mehanizētu zvanīšanu.

Baznīcas zvans saista zemi ar debesīm. Tas nāk no zemes un sasniedz debesu augstumus. Novgorodas Svētās Sofijas katedrāles zvanu spēles bija viens no spēcīgākajiem krievu komponista Sergeja Rahmaņinova bērnības iespaidiem, un to var dzirdēt viņa kora simfonijā Zvani. Skaņdarbu caurstrāvo emigrācijā dzīvojošā komponista ilgas pēc dzimtenes, skumjas un dvēseles sāpes. Zvanu skaņas bija kā mazs, bet ļoti zīmīgs atmiņu pavediens.

Pareizticīgie neatzīst ērģeles kā muzikālā noformējuma sastāvdaļu savos dievkalpojumos. Viņi uzskata, ka ar dažādu mehānismu palīdzību nevar lūgt Dievu, un ērģeles vai kāds cits mūzikas instruments ir sava veida mehānisms. Toties pareizticīgo vokālā mūzika ar savu īpašo garīgo strāvojumu, vārda un mūzikas harmoniju vienmēr ir raisījusi lielu klausītāju atsaucību. Rietumeiropas muzikālajās aprindās krievu baznīcas koru dziedāšana allaž radījusi īpašu sajūsmu. Lielākoties tā attiecināma uz basso profondo – t. i., krievu oktāvistu – majestātisko skanējumu. Kora basu skanējums atgādina ērģeļu skaņas un atstāj spēcīgu iespaidu uz klausītāju nervu sistēmu. Franču komponists Hektors Berliozs, 1847. gadā apciemojot Krieviju un noklausoties Sanktpēterburgas Galma kapelas koncertu, pēcāk rakstīja, ka kora basi varējuši nodziedāt skaņu la viszemākajā reģistrā. Arī vācu komponists Roberts Šūmanis 1844. gadā salīdzinājis krievu oktāvistu dziedāšanu ar pērkondimdošām ērģeļu skaņām.

Taču ne jau balsu salikums vai dispozīcija ir šī skanīguma noslēpums, bet gan dziedāšanas kaisme. Krievu pareizticīgo kora klausītājus tā aizrāvusi gan senāk, gan šodien. Un būtu grūti to izskaidrot loģiski. Krievu pareizticīgu koru dziedāšanā izpaužas īstenā krievu tautas dvēseles degsme.

Maskavas vīru koris Pravoslavnije pevčije (Pareizticīgie dziedoņi) tika izveidots 1992. gadā, apvienojoties labākajiem profesionālajiem dziedoņiem no Maskavas baznīcu koriem. Krievijā, kur izcilu vīru koru nav mazums, tas pelnīti uzskatāms par labāko kori, kas turpina jau kopš 16. gs. Krievzemē pastāvošu dziedošo diakonu koru tradīcijas. Pareizticīgie dziedoņi ir iecienījuši arī Latgales vēstniecības Gors koncertzāles lielisko akustiku un katru gadu janvāra sākumā sniedz izcilus un ļoti apmeklētus koncertus, tādējādi ieskandinot pareizticīgo Ziemassvētkus. Publikas atsaucība un sajūsma gan koncerta laikā, gan pēc tā apliecina pareizticīgo dziedājumu emocionālo un garīgo iedarbību. Klausītāju vidū vienaldzīgo nav!

Rēzeknes Vissvētākās Dievdzemdētājas piedzimšanas pareizticīgo baznīca ir vecākais dievnams pilsētā, kuru uzcēla 1847. gadā par godu imperatora Aleksandra II izglābšanai no nāves, bet pārbūvēja divas reizes – 1854. un 1902. gadā. Viens no dievnama arhitektiem bija francūzis Ludvigs Šarlemans Bodē II. Otrs projekta autors bija Dāvids Viskonti no Itālijas. Dievnams bija iecerēts Bizantijas stilā – ar ēku rotājošām kolonnām un portikiem. Pati ēka sākotnēji bija plānota kā kvadrātveida būve ar kupolu. Fasāde tika akcentēta ar kolonnu portālu un izejām uz trim pusēm.

Pateicoties mazajam zvanu tornim virs centrālās ieejas, dievnams ietilpst īpašā klasicisma arhitektūras kategorijā. Baznīca ir klasisks bazilikālās kulta celtnes paraugs. Tās arhitektūrā īpaši izcelta ir ieejas daļa un divi torņi, kuri atrodas uz ēkas centrālās ass. Baznīcas celtniecības materiāls ir apmesti ķieģeļi. Apmetums ir krāsots baltā krāsā ar ziliem akcentiem, arītorņu kupoli ir zili. Interjerā plaši ir izmantots koks, greznais kupols un pārseguma velves rotātas ar sienu krāsojumiem.

20.gs. sākumā tika veikti būtiski remontdarbi: apzeltīti kupoli un krusti, ierīkotas podiņu krāsnis, mozaīkas grīda, tika uzstādīts jauns altāris, bet ārpusē – granīta slieksnis. Atjaunotais dievnams tika iesvētīts 1906. gadā, un bez būtiskiem remontdarbiem tas nostāvēja vairāk nekā 100 gadus.

Dievnamā ir ļoti grezns trīs līmeņu ikonostass – siena ar noteiktā, iepriekš izstrādātā kārtībā izvietotām ikonām pareizticīgajā baznīcā. Ikonostass atdala altāra daļu no lūgšanu telpas. Tā centrālajā daļā ir izvietotas griezumiem rotātas durvis jeb valdnieka vai ķēniņa vārti, kuri simbolizē ieiešanu Debesu valstībā. Ikonas ikonostasā ir izkārtotas vairākās rindās pēc stingri reglamentētas reliģisko sižetu hierarhijas, kas nosaka arī rindas augstumu un ikonas lielumu. Tikai lielajās katedrālēs ir pilns, jeb sešdaļīgs ikonostass. Mazākās katedrālēs kāda rinda mēdz būt izlaista, bet mazās baznīcās laukos un pilsētās ikonostass parasti sastāv tikai no pirmās rindas, Sv. Vakarēdiena ikonas virs ķēniņa vārtiem un krusta virs tās.

Blakus baznīcai, tās kreisajā pusē atrodas neliela mūra kapliča, kas veltīta Krievijas imperatora Aleksandra II brīnumainajai izglābšanai pēc vilciena katastrofas 1866. gada 4. aprīlī. Kapliča iesvētīta 1867. gada 8. septembrī. Šī kapliča sākotnēji atradās pieminekļa Vienoti Latvijai jeb tautā zināmās Latgales Māras vietā, jo zeme, uz kuras tagad atrodas Latgales atbrīvošanas simbols, tā uzstādīšanas laikā piederēja pareizticīgo baznīcai.

Pa labi no baznīcas ieejas atrodas kalta metālā kapliča, kur apbedīts Adamovas muižas īpašnieks, ģenerālis Karaulovs, kurš bija baznīcas mecenāts. Blakus ir apbedīta arī viņa sieva Helēna. Kapliča ir izgatavota Pēterburgā (pēc citiem avotiem – Šveicē), pēc tam atvesta uz Rēzekni un samontēta.