Rēzeknes pilskalns

Rēzekne – pilsēta, kuras nosaukumu paši latgalieši izrunā atšķirīgi – platāk (Rjāzekne) vai šaurāk (Riezekne). Jebkurā variantā pilsētas nosaukumā ir iekodēts vārds – izarīzt, rīztīs ‘izriezties, izcelties’, kas izsaka pilsētas ģeogrāfisko atrašanos uz septiņiem pakalniem. Dodoties uz Rēzekni no jebkuras debess puses, nāksies celties kalnā, kamēr, braucot projām no pilsētas, būs jāripo lejā no kalna. Ziemeļu rajons ir pilsētas augstākā vieta virs jūras līmeņa, kamēr viszemākajā vietā atrodas Latgales vēstniecība Gors, kas ir vienādā augstumā ar Rīgas Pēterbaznīcas torņiem!

Rēzeknē ir viens apskates objekts, kurā satiekas gadsimti, un tas ir Rēzeknes pilskalns. Pašā Rēzeknes vidū, pie Rēzeknes upes, labi nocietinātajā 15 m augstajā pilskalnā ap 9.–12. gs. atradās letgaļu koka pils. Mūsdienās arheoloģisko izrakumu laikā tika atrasts trīs metrus biezs letgaļu kultūras slānis ar koka apbūvi.

1285. g. tās letgaļu pils vietā Livonijas ordenis sāka celt divstāvu mūra pili ar torņiem triju stāvu augstumā. Lai iekļūtu pilī, vajadzēja pāriet pār paceļamo tiltu, iziet caur trim dzelzs vārtiem un pa ceļam, kas veda gar austrumu puses sienu, ieiet forburgā (priekšpilī). Tā kā pils bija stratēģiski nozīmīgs objekts, to ieņemt tīkoja krievi, lietuvieši, poļi, bet pilnībā nojauca zviedri 1656.–1660. g. Pēc tam pili vairs neatjaunoja.

Sākot ar 1712. g. apkārtējiem iedzīvotājiem oficiāli ļāva izmantot akmeņus no pils sienām māju un saimniecības ēku pamatu būvniecībai. Līdz mūsdienām senajā pilskalnā saglabājušies tikai pils nocietinājuma fragmenti. Tagad pilskalns ir visievērojamākā un tūristu apmeklētākā vieta Rēzeknē. No tā paveras burvīgs skats uz pilsētas centru un veco pilsētas tirdzniecības daļu.

2003.g. sākumā netālu no Rēzeknes pilskalna, pāri Dārzu ielai, uzņēmuma Rēzeknes Ūdens teritorijā tika novietots Rēzeknes pils makets. Maketa autors – Rēzeknes tehnikuma pasniedzējs Edmunds Smans. Makets izveidots ar sabiedriskās organizācijas Latvijas vēstures parks atbalstu. Pils modeli var redzēt tikai tūrisma sezonas laikā – no aprīļa līdz oktobrim.

Laukums pilskalna pakājē nosaukts bīskapa Jāzepa Rancāna vārdā.

Jāzeps Rancāns (1886–1969) bija viens no Latvijas valsts veidotājiem visos tai vēsturiski nozīmīgajos brīžos. Un visos laikos – gan labos, gan grūtos – Jāzeps Rancāns ir bijis kopā ar savu tautu.

Jāteic, ka viņš pieder pie tās Latgales apgaismības nesēju plejādes, kura ir devusi daudzus izcilus Latvijas valsts veidotājus un latviešu tautas vienotājus. Šo cilvēku dzīves ceļš tajā laikā bija ļoti līdzīgs. Pašos pirmsākumos bija Latgales zemnieku spīta pilnais un sūrais darbs, lai dotu saviem bērniem izglītību – un visbiežāk tā vainagojās ar studijām Pēterpilī. Vēlāk nāca līdzdarbošanās latviešu biedrībās. Un tieši Latgales apgaismībai raksturīga iezīme ir tā, ka tās nesēji visbiežāk bija garīdznieki.

Nogājis šo daudziem laikabiedriem kopīgo ceļu, bīskaps Jāzeps Rancāns kļuva par vienu no Latvijas ievērojamākajiem valstsvīriem. Bet ne jau amati ir tie, kas šodien mums liecina par Jāzepa Rancāna lielo personības spēku, bet gan viņam dāvātā tautas uzticība. Viņš veltīja savu dzīvi kalpošanai tautai, un tauta viņu atalgoja ar uzticēšanos.

Jāzeps Rancāns bija visu četru neatkarīgās Latvijas saeimu deputāts, Saeimas priekšsēdētāja biedrs un trimdā pēc Saeimas priekšsēdētāja Paula Kalniņa nāves – Saeimas priekšsēdētāja un līdz ar to arī Valsts prezidenta vietas izpildītājs. J. Rancāns bija viens no tiem redzamākajiem Latgales apgaismības darbiniekiem, kuri, iestādamies par vienotu Latvijas valsti, prasīja Latgales atdalīšanu no Vitebskas guberņas un Latviju redzēja kā vienu etnisku un ģeogrāfisku vienību, bet latviešus – kā vienotu tautu. Un šim nolūkam Rēzeknē 1917. gadā sanākušajā Latgales kongresā J. Rancāna uzruna kļuva par galveno ziņojumu. Šim vienotības motīvam J. Rancāns palika uzticīgs visu mūžu, cenšoties ar savu politiķa un garīdznieka darbību apvienot dažādu reliģiju, uzskatu un partiju piekritējus vienam mērķim – Latvijai.

 

Teika par Rēzeknes valdnieci

Pils cēlāja Roze vēl tagad sēžot zelta tronī Rēzeknes pilskalna pazemē, apsargāta ar diviem asinssuņiem: labā pusē suns ar zelta ķēdi, kreisajā – ar sudraba. Reizi deviņos gados Lieldienu naktī Roze atstājot pazemi, lai meklētu jaunekli, kurš viņu atpestītu no lāsta. To varot izdarīt, ja kāds paņemtu viņas zelta krustiņu un apslacītu to ar svētīto Lieldienas ūdeni. Daudzi jaunekļi esot arī mēģinājuši tā darīt, tos kavējuši visādi mošķi, zvēri un pat velni, ja kāds viņus nebaidījies, tam krustiņš licies nepanesami smags, bet ceļš līdz baznīcai licies kā mūžība. Kad krustiņš nomests zemē, atskanējušas klusas raudas, un princese nogrimusi uz nākamajiem deviņiem gadiem.

Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija (RTA) katru mācību gadu uzsāk ar Rozes svētkiem, tādā veidā atzīmējot Zinību dienu. Rozes svētki ir pirmā kursa studentus saliedējošs pasākums, kura laikā studenti neformālā gaisotnē vairāk iepazīstas cits ar citu, kā arī iesaistās dažādās aktivitātēs, cīnoties par vērtīgām balvām un godpilniem tituliem. Katru gadu no pirmkursnieku vidus tiek izvēlēti atraktīvākie un aktīvākie studenti, kuri cīnās par Rozes un Bruņinieka titulu. Lai iegūtu šos godpilnos titulus, jauniešiem jārāda savi talanti un erudīcija. Gadu gaitā ir novērots, ka RTA studenti ir gan labi fotogrāfi, gan dziedātāji, spēj radīt gardus kulināros šedevrus un aktīvi darbojas, pilnveidojot pilsētas jauniešu dzīvi. Rozes svētki ir piepildīti ar dažādiem jautriem pārsteigumiem un priekšnesumiem, ko organizē un demonstrē paši jaunieši. To, ka studenti spēj labi improvizēt, apliecina klātienē radītie dzejoļi, dejas, aizraujoši stāstījumi par ikdienā piedzīvoto.

2016. gada vasarā, kad pilsētas svētku ietvaros tika svinēta Rēzeknes 731. dzimšanas diena, svētku moto bija Pilsēta ar rozi matos. Savukārt gadu iepriekš Rēzekne savā jubilejā saņēma īpašu muzikālo sveicienu – Jāņa Lūsēna un Guntara Rača dziesmu Pilsēta ar rozi matos.