Rēzeknes sinagoga jeb Zaļā sinagoga

Ēkas izpētes un rekonstrukcijas gaitā tika noskaidrots, ka 20. gs. sākumā sinagoga pārkrāsota tumšzaļos toņos, no kā arī ieguvusi savu nosaukumu – Zaļā sinagoga. Tā ir vissenākā koka ēka Rēzeknē un vienīgā Baltijas teritorijā esošā koka sinagoga, kas gandrīz bez būtiskiem pārveidojumiem ir saglabājusies līdz mūsdienām.

Sinagogas celtniecību veica guļbūves tehnikā 1845. gadā. Līdzekļus sinagogas celtniecībai saziedoja vietējie ebreju namsaimnieki. Ēkas novietojums bija pārdomāts, lai tā atrastos pilsētniekiem pieejamā vietā, bijušās Režicas pilsētas vecajā daļā starp Ludzas ceļu un Rēzeknes upi. Šī ēka funkcionēja gan kā lūgšanu nams, gan izglītības iestāde jeb mācību māja un bibliotēka.

Pēc tam, kad caur Rēzekni tika uzbūvēta pirmā dzelzceļa līnija, pilsētā strauji pieauga iedzīvotāju skaits, daudzi no tiem nodarbojās ar tirdzniecību, un galvenie šīs nozares pārstāvji pēc etniskās piederības bija ebreji. Palielinoties ebreju kopienai piederīgo skaitam toreizējā Režicā, radās nepieciešamība pēc pulcēšanās vietas un sinagogas.Tas veicināja arī ebreju kultūras un tradicionālās mūzikas attīstību un izplatību.

Ebreju tradicionālajai mūzikai raksturīgs žanrs ir klezmers. Vārds nāk no ebreju valodas un ir divu vārdu kombinācija kli ‘instruments’ un zemer ‘radīt mūziku’. Vēsturiski klezmermūzika attīstījās teritorijās, kur dzīvoja ebreji – no Melnās jūras līdz pat Baltijas jūrai, iekļaujot arī Latgali un, protams, Latgales kultūras galvaspilsētu – Rēzekni. Te pirmie ebreji apmetās 17. gs. vidū, atvedot līdzi arī šo specifisko mūzikas žanru. 18. un 19. gs. sākumā ebreju īpatsvars pilsētā svārstījās no 70 līdz 75%. 19. gs. beigās ebreji – tirgotāji, amatnieki veidoja ap 50% no pilsētas iedzīvotāju kopskaita. Šobrīd Rēzeknē ebreju īpatsvars nepārsniedz pat 1%.

Klezmers ir ebreju tautas instrumentālās mūzikas žanrs, kas kalpojis kā jestrs pavadījums dejotājiem kāzās, kā arī nozīmīgos godos un ebreju svētkos Austrumeiropā jau 16. gs. Klezmera uzbūves pamatā ir viena motīva daudzkārtējs atkārtojums, kā jau deju mūzikā, katru reizi mainot instrumentāciju. Klezmera ansamblī varēja spēlēt pat piecpadsmit muzikanti – klezmeri, kas savu instrumenta spēles prasmi un to, kā klezmeram jāskan, nodeva no paaudzes paaudzē. Visbiežāk viņi nepazina nevienu noti, taču spēlēja izcili. Vijole, klarnete, cimbala, kontrabass, trombons, trompete, armijas lielās bungas ar šķīvi – tie ir daži šim žanram raksturīgākie instrumenti. Ebreji dzīvoja daudznacionālā reģionā, un lieliski uzsūca arī citu tautu kultūras. Klezmeri prata arī krakovjaku, polku, mazurku un citas dejas, ar kurām izklaidēt cittautiešus, un tādējādi varēja nopelnīt vairāk.

Avoti vēsta, ka Rēzeknē savulaik darbojušies 23 klezmeri. Par to, ka klezmers bija aktuāls visā Latgalē, liecina latviešu komponista un folklorista Emiļa Melngaiļa savāktās klezmera melodijas Lietuvā un arī Ludzas apkaimē 19. un 20. gs. mijā.

Melodijas varētu raksturot kā tehniski sarežģītas – drīzāk instrumentālas nekā vokālas. Klezmera mūzika ir īpaša ar to, ka tā skan vienlaikus gan līksmi, gan smeldzīgi, tāpēc tā var atraisīt klausītāju uz trakulīgiem dančiem vai tieši otrādi – nodoties iekšējām pārdomām. Šī mūzikas specifika slēpjas specifiskās, oriģinālās, pie citām tautām nesastopamās skaņkārtās. Gammas un skaņkārtas nāk no sinagogas liturģijas, iedvesmojoties no kantora (hazan) dziedāšanas un ļoti emocionāliem hasīdu dziedājumiem. Tajās apvienotas senās baznīcas skaņkārtas (visvairāk miksolīdiskā skaņkārta), kuras mūzikas praksē lieto kopš Senās Grieķijas laikiem, kā arī daļēji – ungāru jeb čigānu gamma ar palielinātas sekundas (1,5 toņi) intervālu (ungāru gammā ir divas palielinātās sekundas). Ļoti neparasti ir šo skaņkārtu nosaukumi: 1) haba raba – re, mibemol, fadiēz, sol, la, sibemol, do, re; 2) miše berah – tā pati skaņu rinda tikai no skaņas do. Tajās vienlaikus var skanēt gan mažors, gan minors. Viss atkarīgs, uz kuru krāsu liek akcentus. Klezmeru mūzikā, kas ir paredzēta dejām, teksta praktiski nav – lielākoties tie esot tikai jautri, mūziku pavadoši izsaucieni. Piemēram: Lūk, iznāk līgavas tēvs, viņš ir ļoti resns, taču labs cilvēks!

2015. gadā tika izveidota biedrība ARAYN, kas reģistrēta Rēzeknes novada Griškānu pagastā. Biedrība nodarbojas ar tradicionālās ebreju mūzikas izzināšanu, apgūšanu un popularizēšanu. Šai biedrībai ir muzikālā nodaļa Rēzeknes klezmeri.

Pastāv maldīgs uzskats, ka klezmeru var spēlēt tikai un vienīgi paši ebreji. Piemēram, Rēzeknes klezmeriem šādas izcelsmes nav, bet būtiskāks, viņuprāt, ir kas cits. Ar kultūru, it sevišķi mūsdienu globalizētajā sabiedrībā, ir diezgan sarežģīti – to sadala intereses, nevis tautības. Tam, ka šo mūziku spēlē latgalietis, nav nekādas nozīmes, bet tas, ka viņš no tā izjūt prieku un arī klausītājiem ir prieks, – tam gan ir nozīme.

Ansamblis spēlē Austrumeiropas tradicionālās ebreju tautas melodijas. Pagājušā gadsimta sākumā šī mūzika tika spēlēta dažādās sadzīves situācijās, godos, kāzās un bērēs. Ansambļa sastāvā kādu laiku darbojās četri Rēzeknes mūziķi: Vitālijs Čačis – trombons, Kristaps Višs – ģitāra, Mārtiņš Arbidāns – ksilofons, Jevģēnijs Skritņiks – akordeons. Pašlaik ansamblis atrodas pārmaiņu priekšā, meklējot jaunus dalībniekus un domājot par jauniem instrumentiem tā sastāvā.